Oleru muižas sienu gleznojumi

Dainis Bruģis

 

Klasicisma stila sienu gleznojumi Oleru muižas dzīvojamā ēkā 

(1988.gada raksts)

 

Oleru mužas gleznojumi tika atklāti 1985.gada 28.augustā, kad Muzeju un kultūras pieminekļu zinātniskās pētniecības padomes arhitektūras sektora vadītājs Ģ.Jēkabsons un Valmieras rajona pieminekļu inspektors J.Kalnačs, apsekodami dzīvojamo ēku, vienā no pirmā stāva telpām uzgāja sienu gleznojuma atliekas.

 

Lai konkretizētu atrasto gleznojumu raksturu un aktualizētu visai problemātisko pašas celtnes izmantošanas jautājumu, 1986.gada septembrī Oleru muižas dzīvojamās ēkas interjeru apdares izpēti veica Rundāles pils muzeja darbinieki.

 

Izpētes programma pamatā paredzēja jau atklāto gleznojumu iespējami pilnīgāku atsegšanu un fiksāciju. Izpētes gaitā izrādījās, ka gleznojums aptver relative lielu kvadrātisku telpu, kura šobrīd pārdalīta divas mazākās (telpas nr.2 un nr.3). Neraugoties uz ievērojamiem krāsas slāņu zudumiem atsevišķas vietas, saglabājušos gleznojumu apjoma un stāvoklis ļauj ne vien rekonstruēt telpas sākotnējās apdares kompozicionālo shēmu, bet lielā daļā arī pilnībā atjaunot autentisko gleznojumu. (griestu ielieces un griestu gleznojumi zuduši 19.gs. otrajā pusē, kad visa ēkā paaugstināts pirmā stāva pārsegums.)

 

Telpas sienu gleznojums izpidīts ar eļļas krāsām pelēcīgi zaļā, rožaini violetā un gaiši brūnā grizajā. Sākotnēji gleznojums bijis blīvāks un košāks, par cik uz šobrīdi saglabājusies tikai apmetumā iesūkusies krāsas daļa, kā arī pastozāk gleznotās ēnu un gaismu vietas, veidojot visai shematisku – grafisku priekšstatu par sākotnējo gleznojuma raksturu. Kompozīcija veidota kā tektoniska sistēma ar zemu horizotālos pildiņos dalītu paneļa zonu  sienas apakšējā un triglifu un metopu joslu augšdaļā. Gleznojuma kompozicionālos mezglus veido lieli, ovāli medaljoni ar tajos ietvertām sižetiskām ainām, nosacītas ainavas fonā mazākā mērogā attēlotas kailu figuru grupas ar amoriem. Tektoniskos elementus kompozīcijas lejasdaļā savieno tiem cauri vērtas lauru un rožu vītnes.

Virs viena no triglifiem atsegta dekoratīva kompozīcija ar nomedītu putnu, bultu, artišoku saišķi un rožu vainagu, bet medaljonu augšdaļu ietver kailu sieviešu figūras.

Gleznojuma atliekas (paneļa dalījums un spoguļa ierāmējums starp logiem) konstatēts arī Ziemeļu sienā.

 

Kopējā sienas kompozīcija atgādina klasicisma laika gravīras, kur stingri tektonisks, smagnējs klasicisma ornamenta ierāmējums labi sadzīvo ar vieglprātīgiem, nereti klaji erotiskiem Ludviķa XV laika gleznu sižetiem. Telpas sacerē nepārprotami izmantoti grafiski paraugi, taču pagaidām to atribūcijas mēģinājumi bijuši nesekmīgi.

 

 

Divos pilnībā atsegtajos medaljonos redzamas figurālas kompozīcijas savukārt uzrāda nepārprotamu tuvību F.Bušē un Z.O.Fragonāra loka frivolās glezniecības paraugiem, kuri Eiropā kļuva populāri pateicoties P.Bazāna, R.Tillēra, K.Fesāra un citu 18.gs. otrās puses autoru gravīrām.

 

Oleru muižas sienu gleznojumu efektīgā kompozīcija un augsti profesionālais izpildījums ļauj uzskatīt tos šobrīd par nozīmīgāko klasicisma monumentālās glezniecības pieminekli republikā. Grafiskās analogijas un nedaudzie Latvijā saglabājušies ši stila interjeru paraugi  ļauj telpas gleznojumus datēt tar 18.gs. pēdējo ceturksni.

 

Veicot nelielas pārbaudes zondāžas arī  citās Oleru muižas dzīvojamās telpās,  vairākās no tām tika konstatētas vāji saglabājušās polihromijas atliekas, kas apstiprināja pieņēmumu par visas nelielās ēkas sākotnēji bagātīgo glezniecisko apdari.

 

 

 

Konkretizēt apdares sistēmu izdevās tikai vienā, tagad ar starpsienu pārdalītā telpā (telpas nr.18 , nr.19). Šeit ar eļļas krāsu tieši uz apmetuma darinātas “gleznas” ar visiem rāmjiem, pārvēršot telpu iluzorā gleznu galerijā ar vairākos līmeņos kārtotām klusajām dabām un sižetiskām kompozīcijām, pie kam iespējams, ka “gleznu” rāmji sākotnēji bijuši pat reljefi veidoti ģipša vai stuka masā. Spriežot pēc nelielajiem laika saudzētajiem fragmentiem, “gleznas” nav konkrētu stājdarbu kopijas. Tās sacerētas, ievērojot gleznotājam monumentālistam raksturīgo vienota skata punkta principu, tā rezultātā augšējā rindā novietotajās klusajās dabās augļu  šķīvji, pudeles un glāzes skatāmi rakursā no apakšas. Atrastas 3 gleznotas kompozīcijas gleznotos rāmjos – 2 klusās dabas ar augļiem un traukiem un 1 figurāla kompozīcija (saskatāma sieviete ar bērnu pie krūts). Kaut arī gleznojumi saglabājušies tikai ļoti niecīgā sienu daļā un par telpas restaurāciju sākotnējā izskatā nevar būt runas, tomer pat šādā situācijā ar to ir jārēķinās kā ar nozīmīgu Latvijas monumentālās mākslas vēstures faktu.

 

Kaut arī izpētes nerisināja ēkas būvvēstures problēmas, jau samerā precīzi datējamie sienu gleznojumi lika atteikties no tradicionālā uzskata, ka Oleru muižas ēka celta 19.gs. vidū, un atvirzīt tās datejumu 18.gs. pēdejā ceturkšņa robežās. Šādu datējumu apstiprina arī klasicisma laika celtnēm raksturīgā telpiskā struktūra ar apaļo salonu centrā, kura izvirzījums dārza fasādē, tiesa gan, zudis jau 19.gs. otrajā pusē, kad tā vietā piebūvēta koka veranda (taču cokola līmenī saglabājusies telpas pilna konfigurācija ar interesantu lēzenu zvaigznes velvi.). Minētā pārbūve 19.gs. otrajā pusē arī citādi stipri izmainījusi ēkas izskatu. Tā, kādreizējā vestibila vietā izbūvējot zāli, likvidēta centrālā ieeja, bet, paaugstinot stāvu, ēkas sākotnēji stāvais jumts ieguvis lēzenu, neizteiksmīgu siluetu. Arī 20.gs. sākumā celtnes rietumu daļā neoklasicisma fromās piebūvētais “ziemas dārzs” izrādījies pārāk masīvs nelielajai celtnei un pārmērīgi izstiepis tās proporcijas. Ansamblī 18.gs. ēkām raksturīgo, kompakto siluetu toties saglabājušas abas simetriski pagalmu ietverošās kalpu mājas.

 

Izpētes rezultātā izvirzītais jautājums par Oleru muižas apbūves ansambļa iekļaušanu republikas nozīmes pieminekļu sarakstā pagaidām paliek atklāts, taču neatkarīgi no šā jautājuma formālā atrisinājuma ir skaidrs, ka ansamblis pelna ne vien daudz instances uzmanību, bet arī nopietnu, kompleksu izpēti.

 

Līdzšinējā izpēte, kaut arī būtiski papildinājusi mūsu priekštatus par Latvijas klasicisma stila interjeru glezniecību, ir tikai daļēji pavērusi priekšskaru uz mākslas noslēpumu, ko sevī glabā Oleru muižas ēku sienas.

 

 

Secinājumi:

1) Oleru muižas dzīvojamās ēkas telpās nr. 2 un 3  atsegtie sienu gleznojumi uzskatāmi par ļoti augstvērtīgu klasicisma stila monumentāli dekoratīvās glezniecības pieminekli (datējams ar 18.gs. 80., 90. gadiem)., kura vērtību nosaka tā sarežģītā kompozicionālā uzbūve un ļoti profesionālais gleznieciskais izpildījums. Uz šobrīdi šis ir nozīmīgākais no esošajiem zināmajiem klasicisma gleznotajiem interjeriem un lielā mērā maina līdzšinējos priekšstatus par ši laikmeta interjera kultūru Latvijā.

2) Telpā Nr.18 konstatētas sienu gleznojums ar uz sienas gleznotu stājgleznu imitāciju uzskatāms par savdabīgu, Latvijā līdz šim nezināmu interjera apdares paņēmienu profesionāli augstvērtīgā izpildījumā.

3) Daļā parejo telpu konstatētais sākotnējā polihromā krāsojuma slānis liecina par visas ēkas sākotnēji grezno un mākslinieciski nozīmīgo apdari.

 

 

 

Fragments no Vijas Strupules pētījuma "Tukšo telpu mīts, jeb Polihromija Kristofa Hāberlanda interjeros" 

(Mākslas vēsture un teorija 2003/1)

 

Interjeru gleznojumos bieži parādās dažādi laikmeta stilistiskajai valodai raksturīgi ornamenti, kuru analīze pamato apdares tapšanas laiku.

 

18. gadsimta 3. ceturksnī Livonijas teritorijā  un Rīgā aktivizējās muižiņu celtniecība. Impulsu tam deva apgaismības laikmeta apjūsmotā tiekšanās pie dabas un saimnieciskais uzplaukums, ko sekmēja ilgais politiskā miera periods. Arī Vidzemes lauku muižiņu kungu nami 18. gadsimta 4. ceturksnī tika ērti iekārtoti un arī grezni rotāti – visbiežāk ar gleznojumiem.

Dzīvojamo ēku celtniecībā jau 70. gados parādījās jaunās – klasicisma modes vēsmas.

 

Jau 18. gadsimta 3. ceturksnī Rīgas pilsonisko sabiedrību bija sasniegusi Eiropā kopš gadsimta vidus pieaugošā interese par antīko kultūru un mākslu. Par to liecina marmorizētas rāmju sistēmas kompozīcija ar Romas arhitektūras detaļām. Greznākās telpās rāmjos ietverti ainavu un figurāli motīvi.

 

Tāpat kā citās Ziemeļeiropas zemēs, arī Rīgas šī perioda interjeru apdares modes iedvesmotāja bija Francija, kuras ietekme izpaudās kā ornamentikas un kolorīta izpratnes, tā Antuāna Vato glezniecības “galanto ainiņu” iespaidotās kompozīcijās.

Saglabājušās rakstītas ziņas, ka rīdzinieki namu dekorēšanai aicinājuši meistarus no Itālijas, kas, šķiet, radīja neuzveicamu konkurenci Rīgas krāsotājiem.

 

Uz jautājumu – kāpēc šajā laika periodā tieši krāsotie un gleznotie interjeri pārliecinoši dominēja – var atbildēt, apskatot citu apdares veidu pieejamību. Spiestas ādas tapetes, dārgi audumi, cēlkoks, plastisks stuka dekors, akmens vai marmora apdares , gan atbilstošu meistaru piesaistīšana, prasīja ievērojamus finansiālus ieguldījumus. Toties krāsotāja darba izejvielas bija lētas un viegli sagādājamas. Ar atbilstošu tehnisku paņēmienu lietojumu varēja radīt pārliecinošu visu uzskaitīto cēlmateriālu ilūziju un bagātas telpas iespaidu.

 

18.gs. Rīgas iekštelpu gleznojumi gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā nepārprotami iekļaujas Eiropas interjeru kultūrā un apskatāmi kā vienota procesa sastāvdaļa.

Centrālās pagalma durvis

18.gadsimta beigās galvenā ieeja ēkā atradās Ziemeļrietumu galvenās fasādes vidū. Ieejot ēkā nokļuva cokola stāva telpas priekštelpā, kur atradās kāpnes uz pirmo stāvu un noejas kāpnes uz cokola stāva telpu. Priekštelpas grīdas līmenis bija pagalma līmenī. 19.gadsimta beigās notika ļoti būtiskas izmaiņas muižas kungu ēkas plānojumā un šis ieejas mezgls tika likvidēts.

 

2018.gadā atbilstoši sākotnējam 18.gadsimta beigu ēkas apjomam un plānojumam, tika atjaunota galvenā ieeja ar portālu ēkas pagalma fasādes centrā ar ieeju zemes līmenī.

Rekonstruējamās iekšdurvis, kāpnes, telpu sienu, griestu un grīdu apdare tika atjaunota pēc esošajiem paraugiem un vēsturiskiem analogiem, kā arī izmantojot vēsturiskas ēku būvdetaļas. Ieejas ailai ir reljefs, izmūrēts portals ar dzegu. Tas ir klasicismam raksturīgs ieejas risinājums, bet Vidzemē tai laikā avangards.

 

Galvenās ieejas durvis ir oriģinālas 19.gadsimta sākuma ēkas ārdurvis, kas nāk no Vidzemes reģiona. Vēsturiskās durvis ir izcils sava laika paraugs ar filigrāni izstrādātu kokgriezuma dekoru. Sākotnēji durvis bija apmierinošā stāvoklī (bija nepieciešama protezēšana, tīrīšana, kārbas dekoratīvo kokgriezumu izgatavošana, vērtņu ģeometrijas atjaunošana). Durvju restaurācijas darbi tika veikti saskaņā ar 2015.gadā izstrādāto „Oleru muižas kungu mājas ieejas mezglu, zāles un piegulošo telpu pārbūves projekts”. Būvprojektu izstrādāja arhitekte K.Veinberga, celtniecības arheologs J.Zviedrāns, būvinženieris A.Rudzis,  būvinženieris Girts Pavlovs. Restaurācijas darbus veica galdniecības un restaurācijas darbnīca SIA „Zaļās pēdas”.

 

Restaurācijas rezultātā būvgružu izgāztuvē uzietajām durvīm tika dota “otra dzīvība” un tās atgriezās Latvijas kultūrainavā!

 

Durvju restaurācija veikta ar VKKF finansiālu atbalstu.

 

Apaļās zāles durvis

Vecākās Oleru muižas kungu mājas durvju vērtnes saglabājušās kā savrup atradums. Tās tika izņemtas no kungu ēkas 19.gadsimta beigās un noliktas bijušajā klētī. Durvis sākotnēji (18.gadsimta beigās) atradās apaļās zāles daļā pret dārzu un kalpoja izejai uz dārzu. Vērtnes izgatavotas rāmja pildiņa konstrukcijā ar stiklojumu. Apakšdaļā ir profilējums rāmja iekšējā malā. Katrai vērtnei apakšdaļā ir vertikāls taisnstūra pildiņš. Pret iekštelputelpu pildiņš ir ar dubultu pacēlumu. Pildiņa virsējā pacēluma stūros izgriezti kvadrāti. Šādi izgriezti kvadrāti bijuši arī citām sākotnējām iekšdurvīm muižas ēkā. Atrastajai durvju vērtnei pret dārzu uz ārpusi pildiņi ir dekorēti bagātīgāk ar horizontālām vilnīšu joslām, vertikāliem elementiem, kuru apakšdaļā ir gutas. Dekoratīvie elementi pielīmēti ar galdnieka līmi. Katras vērtnes augšdaļā trīs kvadrātiskas rūtis. Stiklojums nav saglabājies. Grope stiklam no telpas puses. Stikls bija ieķitēts ar lineļļas ķiti. Vēsturiski vērtnes krāsotas no telpas puses un ārpuses ar lineļļas krāsu gaišos toņos.

 

Pie vērtnēm saglabājušās sākotnējās stobrviras daļa ar dekoratīvu ozolzīles formas galu. Otra viras daļa, kas atradās pie aplodas, ir zudusi. Viru redzamā daļa apmisiņota. Viras stiprinātas vērtnes rāmja biezumā ar dzelzs tapām. Vienai no vērtnēm malā sākotnējais baskvila tipa aizbīdnis. Otrajai vērtnei bijusi iekaļamā slēdzene ar nosegplāksni un rokturi.

 

2017.gadā durvis tika uzstādītas Oleru muižas kungu mājas ziemeļaustrumu fasādes ieejai.

Verandas durvis

19.gadsimta beigās notika ļoti būtiskas izmaiņas muižas kungu ēkas plānojumā. Jaunā ieeja ēkā tika izveidota no dārza puses, no dienvidaustrumiem. Šim nolūkam tika nojaukta daļa no apaļās zāles, kas ir izvirzītā daļa pirmā stāva līmenī un tās vietā piebūvēta stiklota koka veranda. Veranda kalpoja kā liels vējtveris, bet bijušā apaļā zāle kā priekštelpa.

 

Galvenā ieeja ēkā veda caur verandu un noapaļoto telpu. No šī perioda (19.gadsimta beigas) saglabājušās abas dubultās durvis un virslogs. Durvis izgatavotas rāmja pildiņa konstrukcijā. Katrai vērtnei ir trīs kvadrātiski pildiņi ar dubultu pacēlumu. Virsējais pacēlums ar masīvu šķautņainu apdari. Pildiņi uz telpas pusi sabiezināti. Rāmja pildiņa sadurvietu no ārpuses nozedz masīva profilēta līste. Durvis liktas koka aplodā un iekārtas stobrvirās ar dekoratīviem galiem ozolzīles formā. Vērtnes un virslogs sākotnēji krāsots āderējuma tehnikā imitējot ozolkoku.

 

 

 

Oleru muižas kungu ēkas verandas durvju restaurācija veikta ar VKKF atbalstu.

Atjaunojot oleru muižas koka verandu

Oleru muižas kungu mājas koka veranda (19. gs. beigas) cieta 2000. gada ugunsgrēkā, un līdz pat 2008. gada rudenim nopietna tās atjaunošana netika uzsākta. Pirms tam, domājams, ap 1970. gadu, atsevišķas verandas detaļas bija pavirši remontētas un bija asā kontrastā ar oriģinālo struktūru, kuru raksturo augstvērtīgs amatnieka roku darbs.

Verandas atjaunošanu organizēja biedrība «Oleru muiža» projekta «Saprast koka namu» ietvaros. Atjaunošanas procesa laikā 12 amatnieki papildināja zināšanas koka ēku un to daļu – logu, durvju, kāpņu – atjaunošanā. Apmācību nodarbības vadīja speciālisti no Rīgas un Cēsīm. Pārējā laikā darbus veica divi amatnieki, kuri koordinēja arī apmācību nodarbībās izmantojamo detaļu pielietojumu.

 

Lai sekmīgi atjaunotu, izjaukšana jāfotografē

 

Jau sākotnēji tika definēta koncepcija būves atjaunošanā – maksimāli saglabāt esošo struktūru, piemēram, vietās, kur tas bija iespējams, tika saglabāts oriģinālais krāsojums, labi saglabājies dekoratīvs spāres gals tika «pieprotezēts» no jauna izgatavotai spārei. Tāpat tika rūpīgi demontēti un no jauna ieķitēti esošie stikli. Metāla furnitūra tika rūpīgi notīrīta un karsta gruntēta ar svina mīniju. Trūkstošās detaļas izgatavoja kalējs.

Vēlāk izrādījās, ka būves sākotnējais novērtējums «samērā labi saglabājusies» ir kļūdains. Pēc koka verandas demontāžas un detaļu apsekošanas bija skaidrs, ka veicamo darbu apjoms ir krietni pieaudzis. Gan sijas, gan statņi daudzviet bija trupējuši slēptā veidā, ko pat pieredzējušiem meistariem, ēku neizjaucot, konstatēt bija neiespējami. Pilnībā no jauna bija jāizgatavo trīs spāres, visiem statņiem bija nepieciešama apakšējo daļu protezēšana. Horizontālie konstrukcijas elementi jumta vainagā un sienu paneļi neredzamajā pusē bija stipri trupējuši. Balsta sijas bija jānomaina. Grīdas dēļi jāizgatavo no jauna. Bija zudusi mūra konstrukcijas noturība ēkas cokola daļā, uz kuras balstās verandas sijas.

Būvi demontējot, detaļas labi redzamā vietā uz laiku tika marķētas ar krītu. Vēlāk, detaļas protezējot, tās marķējām no jauna neredzamajās daļās. Detaļu marķēšanas sistēmu izveidojām demontāžas gaitā, zīmējot jumta un sienu shēmas. Vēlāk noderīgs izrādījās apmācību vadītāja ieteikums veikt pēc iespējas vairāk foto fiksāciju, bieži vien pat it kā tai brīdī saprotamiem mezgliem un detaļu savienojumiem, jo, pēc septiņiem mēnešiem veicot montāžas darbus, daudz kas bija jau aizmirsts! Pēc demontāžas detaļas tika pārvestas uz darbnīcu, kur tās attīrīja un veica nu jau precīzu katras detaļas stāvokļa novērtējumu. Jāteic, ka mūsu priekšrocība bija pietiekamais laika daudzums un līdz ar to nesasteigtie restaurācijas termiņi.

 

Atjauno ar seniem paņēmieniem

 

Lai nodrošinātu ilgstošu vēsturisko ēku dzīvotspēju, atjaunošanas darbos jāizmanto tradicionālie materiāli un darba paņēmieni. Tāpat, atjaunojot vēsturiskās būves, ir ļoti svarīgi lietot attiecīgajā laika periodā pieejamus būvniecības materiālus.

Protezēšanai izmantojām gaissausu priedes kokmateriālu, kas uzglabāts krautnē četrus gadus. Tā kā divām no jauna izgatavojamajām spārēm nebija nepieciešamo dimensiju brusu, izgatavojām tās no šoziem zāģētiem baļķiem. Pieprotezējot brusu galus, veidojām sarežģītus savienojuma veidus, lai uzsvērtu būves amatnieciskās kvalitātes.

Apdarei tika izmantota lineļļas grunts, detaļas vairākkārt – dažviet pat četras reizes – piesūcinot, līdz tika panākts vienmērīgs spīdums. Lielākās plaisas aiztepējām ar pakulām «armētu» lineļļas tepi. Krāsojām ar lineļļas krāsu divos toņos, kas izceļ arhitektoniskās struktūras vizuālo vieglumu. Tiešai nokrišņu iedarbībai pakļautās kāpnes krāsojām ar lineļļas–darvas krāsu.

Jāatceras, ka ar karsētu lineļļu piesūkušās lupatas ir ugunsnedrošas un žūstot var pašuzliesmot. Tāpat der atcerēties, ka slikti vēdinātās vietās lineļļa veicina pelējuma rašanos.

Nozīmīgu darba apjomu verandas atjaunošanā ieņēma logu stiklošana, kurai izmantojām 2 mm biezu otrreizēji izmantotu stiklu. Dažām rūtīm bija iespējams ielikt 19./20. gadsimta mijas stiklu, pārējās – 20. gadsimta 30. gadu. Plānojot darbus, logu tepes žūšanai jāparedz vismaz trīs nedēļas, jo tā žūst lēni!

Der paturēt prātā, ka arī pēc restaurācijas visas būves daļas regulāri – vismaz reizi gadā, vēlams pavasarī – jāpārbauda un jākopj, it īpaši logi, tiem jāatjauno tepējums un krāsojums.

Atjaunotajā verandā ir izveidots Tradicionālās vēsturiskās būvniecības informācijas punkts. Apskatīt verandu un iegūt informāciju par tradicionālo būvniecību un tirdzniecībā pieejamajiem materiāliem var, laikus piesakot vizīti pa tālr. 29251565 vai e-pastā oleri@apollo.lv. Kontaktpersona – Kārlis Zemītis.

 

Restaurāciju un apmācību nodarbības vadīja:

Restaurācijas konsultants arhitekts Ilmārs Dirveiks (tālr. 29481870)

Demontāža un montāža – Normunds Krūmiņš (tālr. 26136030)

Protezēšana un restaurācija – Kārlis Rubenis (tālr. 29149359), Uģis Baļļa (tālr. 29104496)

Krāsošana un stiklošana – Edgars Raitums (tālr. 29180016)

Metāla furnitūras restaurācija – Jānis Vilšķērsts (tālr. 26349329)

Galdniecība un būvgaldniecība – Kārlis Zemītis (tālr. 29251565)

Ar norvēģu pieredzi koka ēku saglabāšanā dalījās Tūre Robergshagens

 

Oleru muižas kungu ēkas restaurācija veikta projekta «Saprast koka namu» ietvaros (finansēšanas līgums Nr. 2007.NVOF3.2./32/01), to atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija EEZ finanšu mehānisma un Norvēģijas finanšu mehānisma ietvaros un Latvijas valsts ar Sabiedrības integrācijas fonda starpniecību, un Valsts kultūrkapitāla fonds.

Šī publikācija tapusi ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas finansiālu atbalstu EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas valdības divpusējā finanšu instrumenta ietvaros un ar Latvijas valsts finansiālu atbalstu no Sabiedrības integrācijas fonda. Par publikācijas saturu atbild biedrība «Oleru muiža». 

 

Attēlā Oleru muižas koka veranda pēc restaurācijas.

Jumta rekonstrukcija

 

Oleru muižas kungu ēkas jumta rekonstrukcija veikta 2012 - 2014 gadā.  

 

"Oleru muižas pieejamības un izmantošanas veicināšana sabiedriskajā dzīvē." ( projekta Nr.12-09-LL11-L413201-000008, ELFLA LEADER aktivitāte )

 

Attēlā. 2010 gada nogalē biedrība “Oleru muiža” dāvinājumā saņēma 18.gs beigu mansarda loga izbūves detaļas, kas nāk no ēkas Vidzemes reģionā. Logs atbilst “Oleru muižas” mansarda jumta būvniecības laikam un tika izmantots kā paraugs pārējām mansarda logu izbūvēm. Arī esošā loga detaļas tika restaurētas un uzstādītas “Oleru muižā”.

Oleru muižas jumta atjaunošana

Oleru muižas kompleksa atjaunošanas ekonomiskais pamats ir brīvprātīgais darbs, ziedojumi un dažādu fondu atbalsts.  To es pieminu, lai lasītājs saprastu , ka arī ar nelieliem līdzekļiem ir iespējams uzturēt mūsu kopīgos vēstures pieminekļus. Ja tik ir ieinteresētība.

2000 gada februārī ugunsgrēkā nodega Kungu mājas jumts. Pēc ugunsgrēka, apsekojot ēku, kļuva skaidrs, ka sākotnēji ēkai bijis mansarda jumts, kurš nomainīts uz divslīpu jumtu 19.gs., iespējams pēc kāda iepriekšēja ugunsgrēka.

2001/2002 gadā ēkai tika uzlikts jumts ar pagaidu segumu (jumta papi) pēc sasteigti izstrādāta projekta, kurā mezglu risinājumi vai nu nebija līdz galam izstrādāti, vai arī risināti neievērojot tradicionālos būvniecības paņēmienus.

 

Pēc vairākiem gadiem, nomainoties ēkas apsaimniekotājam ( šobrīd tā ir biedrība “ Oleru muiža”), radās iespēja uzlikt dakstiņu segumu. Kā eksperts, ēkas toreizējā stāvokļa novērtēšanai, tika pieaicināts Dr. sc. ing. Aigars Ūdris. Izrādījās, ka jumta konstrukcijas ir izveidotas pavirši, ne tikai neņemot vērā vēsturisko mansarda stāva veidošanas konstrukciju un iespējamās slodzes, bet arī pašu celtnieku amatnieciskās varēšanas līmenis varēja būt stipri labāks – tapu savienojumi netika konstatēti, toties lielā vairumā metāla skavas un naglas. Bijām lielas izšķiršanās priekšā – vai turpināt darbus stiprinot esošo konstrukciju ( kas tehniski bija iespējama ), vai arī izmantojot esošās būvdetaļas, rekonstruēt jumtu no jauna. Pēc vairākkārtējām apspriedēm tika pieņemts lēmums veikt pilnu rekonstrukciju, uzsverot to, ka domājot par ilgtspējīgu attīstību, mums būtu jāatstāj saviem bērniem mūsu apkārtējā vide vismaz tikpat laba, kādu to esam saņēmuši no saviem vecākiem.

 

Oleru muižas Kungu mājas jumta rekonstrukcija, ar LEADER projekta atbalstu, tika uzsākta 2012 gada oktobrī un pabeigta 2014 martā.

 

Pasūtītāja pamatprasība - jumtu atjaunojot pielietot 18gs. beigu tradicionālos būvniecības paņēmienus un tehnoloģijas.

Rezultātā jumta konstrukcija ir izveidota teicamā būvgaldniecības kvalitātē – visi koka savienojumi saistīti ar tapu palīdzību, ēkas dzegas profils veidots ar rokas ēvelēm, jebkuru divu koka elementu sadures vietas impregnētas ar koka darvu, utt.

Sekojot šiem principiem tika speciāli sagatavotas 15.2 M ( šķērsgriezums 14x20 cm) garas sijas mansarda stāva pārsegumam. Taisnības labad jāsaka, ka pirmā stāva griestiem nepieciešamo 19 M  garo siju ( šķērsgriezums 36 x 25 cm ) iestrāde vienā gabalā netika izskatīta pat projektēšanas stadijā, jo bija skaidrs, ka šāda izmēra koki tuvējos mežos vairs nav atrodami, kā arī tika ņemtas vērā nesalīdzināmi augstākās iebūvēšanas izmaksas. Šobrīd lielākās ir 11 M ( 32 x 25 cm ) garās sijas ieejas hallē.

Veicot darbu plānošanu, tika pieņemts lēmums jumta nomaiņu veikt  divās daļās - gan tāpēc, lai ēka pēc iespējas īsāku laiku būtu bez jumta, gan arī tāpēc, ka lielu daļu iebūvēto kokmateriālu bija paredzēts izmantot jaunajā konstrukcijā.

Jumta konstrukcijas tika sagatavotas uz zemes, būvlaukumā blakus ēkai. Ar mūrēšanu saistītie darbi (mūrlatu iestrāde, nesošo sienu stiprināšana, dūmvadu izbūve) tika ieplānoti vasarā, savukārt pie koka konstrukcijām varēja strādāt visu gadu.

Liela rūpība tika pievērsta fasādes elementiem – logu izbūvēm un dzegām. Kā loga paraugs tika ņemts 18.gs Vidzemes jumta logs ( Jura Zviedrāna dāvinājums ). Izgatavojot replikas tika izmantots atgūtais stikls biezumā 2 līdz 3mm. Daļai no logu eņģēm tika izmantotas vēsturiskās, trūkstošās pasūtītas pie kalēja.

Nobeigumā gribu minēt, ka šobrīd Latvijā izpratne par nepieciešamību vēsturiskās ēkās pielietot tradicionālos būvniecības paņēmienus vēršas plašumā. Kā dažus piemērus varu minēt Tāšu, Arendoles, Eriņu, Vilksalas un Ērmaņu muižas, kurās notiek mērķtiecīgs, saprātīgs un nesasteigts atjaunošanas darbs.

 

 

Mg.art. Kārlis Zemītis

biedrība “Oleru muiža”

Arhitekte - Kristīne Veinberga t.29413796

Būvnieks - SIA “Ekers”, Uldis Bošs t.29420116

Būvuzraugs  - Jānis Vīgups t.29277264

Logu izbūves - restaurācija un replikas SIA” Zaļās pēdas”, t.29251565

 

Mūra veranda

Mūra verandai, kas būvēta 1910.gados, pret dārzu ir kvalitatīvi neoklasicisma stila logi ar kokgriezumiem. Dekoratīvais elements festons - stilizēta, galos iekārta pusapaļa lauru lapu vija un vainags, kurus Antīkajā pasaulē izmantoja svētkos, izrotājot ieejas durvis. Šis dekoratīvais elements plaši izmantots neoklasicisma un jūgendstila namu fasāžu ārējā apdarē.

Logi 2009.gada vasarā restaurēti. Daļai vēsturisko logu saglabājušies amatnieciski izgatavoti stikli.

 

1910.gados Oleru muižas kungu ēkai piebūvētajā verandā ir sākotnējā flīžu grīda. Grīdas plaknē ir tā saucamā šaha rakstā liktas pelēkas un melnas betona flīzes (21,5x21,5 cm). Telpu pa perimetru ierāmē divas joslas – pie sienas ģeometriskā rakstā liktas trīsstūra formas flīzes (15x30 cm) gaiši pelēkā un melnā tonī, tai blakus kvadrātiskas flīzes ar ornamentu.

 

No ēkas uz mūra verandu ved 1910.gados izgatavotas pusloka arkā ievietotas stiklotas dubultas divviru durvis.

Parādes kāpnes

Oleru muižai bija klasicismam raksturīgs ieejas risinājums zemes līmenī. Ieejas hallē sākotnēji no galvenās ieejas pa telpas centru kāpnes veda uz 1.stāva līmeni, bet abās malās bija kāpnes uz pagrabu. Vidzemei 18.gadsimta beigās, kad ir būvēta Oleru muiža, tas  bija avangardisks arhitektoniskais risinājums.

Oleru muižai nav saglabājušas oriģinālās galvenā ieejas mezgla kāpnes.

Veicot restaurācijas darbus tika izmantotas kāpņu būvdetaļas, tai skaitā kāpņu margas, kas nojauktas no 19.gadsimta sākuma ēkas Vidzemes regionā, kā arī 2000.gada ugunsgrēkā cietušie, bet saglabātie Oleru muižas bijušo kāpņu posmi.  Kāpņu posmi tika attīrīti no liekās krāsas (ar karsto gaisa fēnu) un bojātajās vietas protezētas. Apdegušais kāpņu vaigs tika izgatavots no jauna, no priedes koksnes. Nevērīgas ekspluatācijas rezultātā bojātie pakāpieni (11 pakāpieniem nolauzta priekšējā mala) tika protezēti ar atgūtu priedes koksni (no demontētām 19.gs beigu kāpnēm) .

Esošās kāpņu margas tika attīrītas no liekās krāsas (ar karstā gaisa fēnu) un bojātajās vietās protezētas. Trūkstošās kāpņu margas tika izgatavotas no jauna, no priedes koksnes.

Trīs trūkstošie roku balsta nobeigumi tika izgatavoti no jauna.

Nesaliktā veidā kāpnes tika apstrādātas ar koka aizsarglīdzekli (antiseptiķis ERLITS). Pēc tam nesaliktās būvdetaļas tika 3x gruntētas ar lineļļu un 1x krāsotas ar lineļļas krāsu. Toņi ir saskaņā ar būvprojektu – baltas kāpņu margas un pelēki pakāpieni.

Pēc kāpņu montāžas ieejas hallē, kāpnes tika vēlreiz nokrāsotas ar lineļļas krāsu.

 

Durvju restaurācija veikta ar VKKF finansiālu atbalstu.