Oleru muiža (Ohlershof) atrodas Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta ainavu aizsardzības un kultūrvēsturisko ainavu aizsardzības zonā blakus Oleru purvam. Muižas parka centrālās lauces ozols ir dižkoks.

Uz muižas kompleksu no abām pusēm ved ozolu alejas.

 

Ohlershof apbūve un tās apkārtne pirmoreiz iezīmēta 1683.gada zviedru mērnieku  sastādītajā kartē. Tā atrodas Oleru ezera krastā. Ap 1860.gadu muižas īpašnieks fon Krīdeners vēlas nedaudz pazemināt ūdens līmeni, bet rezultātā sākas ezera pārpurvošanās. Tā veidojās teikas: “Vecie olerieši stāsta, ka barona meita iemīlējusies muižas kurinātājā, kurš savukārt radījis daiļās meitas zīmējumu uz muižas pagraba sienas pie krāsnīm. Barons šo mīlestību neatzinis. Barona meita un jaunais kalps noslīcinājušies ezerā. Tāpēc barons licis ezeru nosusināt un solījies, ka pēc pāris gadiem ezera vietā būšot milzīgs rožu dārzs.” Šobrīd Oleru purvs ir dabas liegums ar bagātu bioloģisko daudzveidību, dzērvenēm un dzērvju ligzdošanas vietām.

Jauns muižas centrs tika uzcelts ap 1780.gadu agrā klasicisma stilā ar mūra ēkām, kas novietotas ap parādes pagalmu. Pretī iebraucamajam ceļam bija kungu māja ar mansarda jumtu, abās pagalma malās, viena otrai pretī - klēts un pārvaldnieka māja. Aiz kungu mājas, uz ezera pusi, izveidoja dārzu un parku. Kungu mājā interjeru apdari veidoja agrajam klasicismam raksturīgi sienu gleznojumi. Tie bija risināti rāmju paneļu sistēmā ar medaljoniem, ainavām, ziedu vītnēm un supraportiem virs durvīm. Unikālākā bija tā sauktā "gleznu galerija" - uz sienām gleznotas iluzoras gleznas rāmjos. 

Oleru muižas sienu gleznojumi ir Valsts nozīmes Aizsargājamo Kultūras pieminekļu sarakstā, ar kārtas numuru 4506.

Grezni veidoto iekštelpu turpinājums ir apkārtnes ainava, kuras veidošanā, tāpat kā gandrīz it visās lietās, muižkungi pakļāvās Eiropas modei.

 

Oleru muižas parks jeb dārzs nav liels – tā platība, neskaitos kompleksa ēkas un parādes pagalmu ir tikai 8 ha. Tas veidots pēc ainavu dārza principa. Ar ārpus dārzam izejošo pespektīvu palīdzību, pievedceļu alejām, brīvajām meža takām, Oleru purva (sākotnēji - ezera) skatu vietu un bijušajiem muižas kapiem, vizuāli un emocionāli vēsturiskās ainavas teritorijas apjomi tiek nozīmīgi palielināti.

Pretī kungu ēkas 19.gadsimta beigu koka verandai atrodas dārza centrālā lauce, ko ieskauj lazdu un filadelfu stādījumi ar lapegļu, ozolu un liepu grupām, starp  kurām kādreiz pavērās garais skats pāri Oleru ezeram (skatīt pielikumā 1912.gada fotogrāfiju). Šobrīd tas noslēdzas ar Oleru purva lieguma dabiski aizaugušo melnalkšņu dumbrāju, ko vasaras saulgriežos bagātina ziedošie cūkauši. Centrālā lauce ir ļoti gaiša, kur dienas ritmā mijās elastīgas koku grupu ēnu spēles, kam cauri ved stingrais lokveida pastaigu celiņš.   No celiņa paveras skatu perspektīvas ar dažādām ainavām, kuras papildina dekoratīvais sakņu dārzs, pēc 19.gs paraugalbūmiem veidotās šūpoles un lapene un dīķi. Pāris nelielās ziedu dobes bagātina vēsturisko rožu stādi, uzpirkstītes, ozolītes un studentu neļķes. Dārzu ietin flokšu, trīslapu ptēleju, sausseržu, ceriņu, filadelfu un dārza rožu smarža. Ainavu dārzs Oleros tiek veidots un uzturēts sekojot 19. gs. beigu tradīcijām ar tām atbilstošu augu izvēli. Muižas dārza niansēto zaļo toņu saskaņa, gaismēnu spēle un pārdomāti izvēlēto ziedošo krūmu smarža nemanāmi pāriet apkārtnes ainavā un lauku skatos. Dārzs ir vieta, kur aizbēgt no ikdienas steigas.

Kungu ēkas dienvidu pusē 20 gadsimta sākumā tiek izbūvēta veļēja mūra veranda ar lēzenajā nogāzē veidotu terasi. No terases ejot pa celiņu tālāk uz dienvidu pusi, pārejot romantisko tiltiņu var nokļūt uz meža taku. Taku ieskauj dabiski veidojies mežs, kur starp eglēm ir sastopamas liepas un baltegles. Noskaņu emocionāli bagātina veidošanas stadijā esošais japāņu dārzs un tālie purva skati.

Uz ziemeļiem no Oleru muižas 1872.gadā barons Voldemārs fon Krīdeners  izveido ģimenes kapu vietu. Ozolu alejas, krusta akmens un norobežotā kapu teritorija ir liecinieki piemiņas vietai.  Voldemārs fon Krīdeners ir arī pēdējais no Krīdeneriem, kurš 1915.gadā tur tiek apglabāts.

 

Lielie pasta un tirdzniecības ceļi 18. un 19.gadsimtā atradās 3 km attālumā no muižas kompleksa un gāja cauri Oleru ciemam. Lauksaimniecība, lopkopība un mežsaimniecība bija galvenās muižas saimnieciskās darbības jomas. 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā muiža kļuva iecienīta medību vieta. Baltijā bija septiņi lieli medību suņu bari un viens no tiem bija Edgaram fon Krīdeneram Oleru muižā.

Padomju gados muižas kompleksā darbojās skola. Atrodoties attālu no pašvaldības centra un kolhozu ekonomiskajām aktivitātēm, muižas komplekss un tā apkārtne netika bojāti ar degradējošu arhitektūru. Skolas laikā no 1920 gadiem līdz septiņdesmitiem gadiem ainava piedzīvo radikālas stilistiskas izmaiņas. Centrālās lauces malās tika iestādītas simetriskas liepu alejas, bet ēku iekļāva cirptu klinšrozīšu un tūju stādījumi.

Astoņdesmito gadu beigās, ar Atmodas sākumu, pašreizējie Oleru muižas īpašnieki nopērk kompleksu. Papildus galdniecībai, kas ir ēkas īpašnieku pamatnodarbošanās, tiek attīstīta durvju, logu un citu būvdetaļu restaurācija. No 2013.gada, domājot par vēsturiskās ainavas bagātināšanu, tiek uzsākta aitkopība. Turpinot dārza atjaunošanas darbus, 2004.gadā tiek nolemts atgriezties pie agrākā dārza plānojuma (kāds tas redzams 1907.gada kartē) un 19.gs. beigu posma koka verandas tapšanas laika stādījumu analogiem. Tiek izmantoti pat Krīdeneru dzimtas nostāsti, ka Oleru muižas dārzā visbiežāk stādītais krūms bija parastais ceriņš.

 

Kopš 1994.gada “Oleru muižā” notiek dažādi publiski kultūras un izglītības pasākumi, kurus apmeklē gan apkārtnes iedzīvotāji, gan arī viesi no tālākām vietām. Ikgadējie kamermūzikas koncerti ir veicinājuši vietas atpazīstamību visā Latvijā.

Biedrības „Oleru muiža” mērķis ir veicināt kultūras, izglītības un sabiedriskās dzīves aktivitātes Vidzemes lauku teritorijās. 2008. un 2009. gadā tā īstenojusi projektu „Saprast koka namu”, lai izglītotu kokamatniekus restaurācijas darbos. Verandā ierīkots tradicionālās vēsturiskās būvniecības informācijas punkts, kur ikvienam ir iespējas saņemt konsultācijas par tradicionālo būvniecību, būvmateriāliem un darba paņēmieniem.

2010.gadā noorganizēta Jura Zviedrāna lekcija „Ieraudzīt vēsturisko ainavu dārzu", kura notika Eiropas kultūras mantojuma dienu 2010 "Kultūras mantojums - mūsdienu izaicinājums" ietvaros. Lektors dalījās savā pieredzē, kura gūta pētot ainavu dārzus Vācijā, Anglijā, Somijā un Latvijā.

2013.gadā tika noorganizēts seminārs "Vēsturiskie parki - neapzinātās vērtības", kurā interesentus uzrunāja  Kristīne Dreija, Lauma Lancmane un  Dainuvīte Brūvere. Semināra mērķis - attīstīt sabiedrības sapratni un interesi par vēsturisko ainavu un parku saglabāšanu un to vietu kultūrvēsturiskajā mantojumā, lai veicinātu parku pieejamību un pienācīgu atgriešanos ikdienas dzīvē.

 

Oleru muiža ir vieta, kas mums visiem atgādina par mūžseno harmoniju starp cilvēku un dabu, par personīgo panākumu un pienākumu nozīmību, par to, cik īpaša ir vēstures un sakņu sajūta mūsu trauksmainajā laikā.